Kurš un kad izgudroja jaucējkrānu?

Vannasistabu vai virtuvi šodien gandrīz nav iespējams iedomāties bez jaucējkrāna.

Bet tikai daži cilvēki zina, kā jaucējkrāns ir “ienācis’’ mūsu sadzīvē un kad tas notika pirmo reizi.

Apskatīsim pagātni un uzzināsim, kurš izgudroja jaucējkrānu un kā sākās stāsts par aukstā un karstā ūdens sajaukšanu.

Pirmie jaucējkrānu prototipi cilvēces vēsturē parādījās senajā Grieķijā. Tajos laikos pilsēta saņēma ūdeni no izgatavotajiem akveduktiem. Izgudrotājs Gerons izstrādāja pirmo maisītāja prototipu, kas izskatījās kā metāla caurule, caur kuru ūdens plūsmu ierobežo iebūvētais sviras virzulis. Vēlāk arī senie romieši izmantoja šo mehānismu, izmainot tikai tā estētiskās īpašības-tie tika izgatavoti no misiņa, sudraba, pat zelta, šie mehānismi bija elegantākas formas un ar ornamentiem, tika izrotāti pat ar dārgakmeņiem.
Pēc lielo seno civilizāciju krišanas par ūdens piegādes tehnoloģiju mājsaimniecībām uz laiku tika aizmirsts. Viduslaikos krāni tika izmantoti tikai vīna un alus mucās. Šajā laikā jaucējkrānu funkciju atcerējās tikai pēc epidēmiju viļņa, kas plosīja Eiropu. Cilvēki atkal sāka pievērst uzmanību personīgajai higiēnai, ūdens procedūru nepieciešamībai, kas savukārt pieprasīja ūdens padevi dzīvesvietai, ko varēja iegādāties tikai turīgas ģimenes.
Revolūciju ūdens padeves sistēmā 1783. gadā veica angļu izgudrotājs Džozefs Brahms, kurš izgudroja mūsdienās plaši izmantoto kanalizācijas tvertni ar pludiņa vārstu un jaucējkrānu, kurš sastāvēja no trim krāniem ar skrūvju mehānismu.

Nākamais solis ūdenspadeves attīstībā - Viljamam Tomssonam 20. gadsimta sākumā izdevās izveidot viegli uzstādāmu un lietojamu mehānismu ar divu vārstu dizainu, kas paredzēja divus krānus ar atsevišķu aukstā un karstā ūdens padevi. Sākās masveida jaucējkrānu ražošana! Šajā laikā ūdens padeves ierīces varēja atļauties pat ģimenes ar vidēju ienākumu līmeni.

Piemēram, Krievijā pirmās ūdens padeves iekārtas bija no koka. Tās dēvēja par “virpuļotājiem”. Pilsētas dzīvojamām ēkām ūdens piegāde bija apgrūtinoša. Par kādiem gan jaucējkrāniem varēja runāt, ja līdz 1863. gadam Krievijas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā vispār neeksistēja centrālā ūdensapgāde? Šo jautājumu risināja vietējie un ārzemju ūdensapgādes inženieri, un līdz 20. gadsimta sākumam jau 60% Krievijas lielpilsētu apartamentu vannasistabā bija atsevišķa ūdenspadeve karstam un aukstam ūdenim. Un tad beidzot arī Tomssona izgudrotais jaucējkrāns nonāca Krievijā.

1954. gadā armēņu izcelsmes amerikānis Alekss Manukjans izstrādāja vienas sviras mehānismu, kas nekavējoties ieguva lielu popularitāti. Tika radīts jaucējkrāns, kādu to mēs zinām un lietojam mūsdienās!

Pagājušā gadsimta 70. gados tika aktīvi uzsākta jaucējkrānu ražošana visā pasaulē –tā nodrošinot tirgu ar jaucējkrāniem, kas komplektēti ar kasetnēm, gumijas blīvēm, keramiskiem ventiļiem. Līdz mūsdienām jaucējkrāna princips savā būtībā nav mainījies, tikai to dizains ir pārveidojies atbilstoši modes virzieniem.

Deviņdesmitajos gados, kad pasauli pārņēma zinātniskais un tehnoloģiskais progress, parādījās elektroniskie un sensoru jaucējkrānu modeļi. Attīstība šajā jomā neapstājas, joprojām tiek izgudroti un pilnveidoti jaucējkrānu mehānismi un dizains, lai tie pilnībā atbilstu mūsdienu patērētāja prasībām un nākotnes vīzijām!